Sākums / Kultūra / Mūsdienu kultūra

Daudziem Latvijas zinātnes un kultūras darbiniekiem ir lībiskas saknes. Katlakalnā dzimusī virusoloģe medicīnas doktore Aina Muceniece (1924–2010) atzina, ka viņa ir ne tikai Daugavas lībiešu pēctece no vectēva Stinkuļa mājām, bet arī Turaidas lībiešu pēctece no vecāsmātes Katrīnas Ozolas dzimtas. Doles salā ir dzīvojuši eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas senči, un 1969. gadā, apciemojot arheoloģiskos izrakumus Salaspils Laukskolā, viņa atzinusi sevi par Doles lībiešu pēcteci.

M. Zariņš. Dridrika Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi.

Komponists un rakstnieks Marģeris Zariņš (1910–1993) rakstījis: “Cēsīs līdz pat deviņpadsmitā gadsimta vidum bijis savs lībiešu kvartāls – Līvu iela, Līvu pagasts, lībiešu zvans baznīcā un īpaša lībiešu kapsēta Lauciņos, kurā ir aprakts arī mana vectēva tēvs.” Viņš iemūžinājis Mazirbes lībieti Veco Taizeli, kā pēc mājvārda sauca Niku Freimani, latviešu literatūrā.

Par Cēsu puses lībiešu pēcteci sevi uzskatīja māksliniece un bērnu grāmatu rakstniece Margarita Stāraste (1914–2014). Viņa radījusi pirmo divvalodu – lībiešu un latviešu – dziesmu grāmatu bērniem ar notīm “Urū! Rurū!”(1994). Vispārīgās valodniecības profesors Jānis Loja (1896–1969) atcerējās, ka viņa tēvs vēl pratis lībiešu valodu.  Par līvu asinsnesēju sevi sauc rakstniece Inga Ābele. Lībiešiem piederīgs ir diriģents Jānis Ērenštreits, Latvijas Televīzijas žurnālists Dāvids Ernštreits, režisors Pēteris Krilovs, vēsturniece Renāte Blumberga, dzejnieki Vizma Belševica, Astrīda Ivaska, Valts Ernštreits, Uldis Krasts, dramaturgs Gunārs Priede, Rīgas pilsētas arhitekts Gvido Princis, politiķis Krišjānis Kariņš, dzejniece un māksliniece Baiba Damberga, lībiešu dzīves dokumentētāja Baiba Šuvcāne  un daudzi citi.

Daudzi pazīstami rakstnieki, mākslinieki un mūziķi savos darbos pievērsušies lībiešu tematikai. Šī tradīcija aizsākās jau 19. gadsimta otrajā pusē, kad Auseklis rakstīja dzejoli par pēdējo Vidzemes lībieti, bet Andrejs Pumpurs rakstīja eposu par Lāčplēsi. Visplašāk lībieša tēls ir ienācis literatūrā. Jau 20. gadsimta 30. gados dramaturgs uzrakstīja lugu “Lībiešu asinis” (“Kolka”), ko iestudēja Nacionālais teātris. Dramaturgs, režisors un aktieris Ārijs Geikins ar lugu “Leģenda par Kaupo” (1973, Valmieras teātris) aizsāka nacionāli vēsturisko lugu iestudējumu tradīciju latviešu teātrī. Dramaturgs Gunārs Priede, iedvesmojies no bērnībā dzirdētās teikas par lībiešu zilo govi, uzrakstīja lugu “Zilā”. 2001. gadā skatuves mūžu aizsāka Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna rokopera “Indriķa hronika”, kas stāsta par to, kā bīskaps Alberts ar viltu salauž lībiešu pretestību 13. gadsimtā. Herberta Dorbes romāns “Brāļi, piecelieties” vēsta par lībiešu nemieriem Kurzemē 19. gadsimta 60. gadu sākumā, sniedz ainu par tautas pašapziņas mošanos un cīņu pret muižniecību Dundagas apkaimē. Lielākā daļa romāna varoņu ir vēsturiskas personas. Lībiešu valoda un motīvi ieskanas Noras Ikstenas romānā “Jaunavas mācība”, Imanta Ziedoņa publicistikā, Imanta Auziņa, Ulda Bērziņa, Pētera Brūvera, Kārļa Vērdiņa un vēl citu autoru dzejoļos.

Seni lībiešu tautasdziesmu motīvi dzirdami Raimonda Tigula, Marģera Zariņa, Anitras Tumševicas, kas sacerējusi skaņdarbu pūtēju orķestrim „Lībiešu dziesmas”, Jāņa Ķirša veltījumā diriģentam Jānim Erenštreitam “Lūgšana līvu dziesmu kokam”un citu komponistu darbos.

Lībiešu vēstures motīvi ieskanējušies mākslinieka Kurta Fridrihsona, tēlnieku Ģirta Burvja, Induļa Rankas un citu darbos.