Sākums / Kultūra / Mūsdienu kultūra

Lībiešu daiļliteratūras saknes meklējamas teju tikpat tālā pagātnē kā latviešu literatūrai. Uzskata, ka pirmie teksti lībiešu valodā iespiesti jau 16. gadsimtā. Tomēr lielākā daļa līdz 19. gadsimta vidum izdoto tekstu bija valodas paraugi, kuru mērķis nebija piedāvāt lībiešiem lasāmvielu dzimtajā valodā. Pirmās grāmatas lībiešu valodā bija Mateja evaņģēlija tulkojumi austrumu un rietumu izloksnē, kas dienasgaismu ieraudzīja 1863. gadā Londonā, savukārt pirmā patiešām lībiešiem paredzētā grāmata iznāca 1880. gadā Pēterburgā – tā arī bija Mateja evaņģēlijs, kas veidots, apvienojot abus iepriekšējos izdevumus.

Arī pirmie lībiešu daiļliteratūras paraugi tapa jau 19. gadsimta vidū, to autors bija viens no Mateja evaņģēlija tulkotājiem Jānis Princis (Jāņ Prints; 1796–1868) un viņa dēls Pēteris (Pētõr). Jānim Princim ir svarīga loma arī latviešu literatūras tapšanā – 1845. gadā Jelgavā iznāca Jāņa Prinča un viņa dēla Jāņa sarakstīts dzejas krājums latviešu valodā „Jūrnieku svētas dziesmas un lūgšanas“, kas kļuva par otro oriģināldzejas krājumu latviešu literatūras vēsturē. Mūsdienās Ventspilī Prinčiem par godu ir nosaukta iela, bet Jānim Princim, vecākajam, ir uzstādīts arī piemineklis.

Aktīvākais posms lībiešu literatūras vēsturē bija laiks starp diviem pasaules kariem, kad literārajā dzīvē iesaistījās gandrīz visi tā laika lībiešu kultūras darbinieki: “lībiešu ķēniņš” Uldriķis Kāpbergs (Uļi Kīnkamäg; 1869–1932), Lībiešu savienības (Līvõd īt) vecākais Didriķis Volganskis (Didrõk Vālgamō; 1884–1968), mākslinieks Jānis Belte (Jāņ Bēļța ar pseidonīmu Valkt; 1893–1946) mācītājs Edgars Vālgamā (Egar Vaalgamaa; 1912–2003) un citi, kā arī lībiešu pētnieki Lauri Ketunens un Oskars Loritss. Ievērojamākais šī laika literāts bija Kārlis Stalte (Kōrli Stalte; 1870–1947) – dzejnieks, laikraksta “Līvli” redaktors, pirmais Lībiešu savienības priekšsēdētājs, lībiešu himnas autors. 1924. gadā Tallinā tika izdots viņa dzejas krājums “Līvõ lōlõd” (Lībiešu dziesmas). 1930. gados viņš sastādīja arī lībiešu ābeces un lasāmgrāmatas manuskriptu, kas izdots 2011. gadā.

1930. gados uz lībiešu literārās skatuves parādījās vēl viens nozīmīgs autors – Pēteris Dambergs (Pētõr Damberg; 1909–1987), kura sastādītā grāmata Jemakīel lugdõbrāntõz skūol ja kuod pierast (Dzimtās valodas lasāmgrāmata skolai un mājām) uzskatāma par vienu no labākajiem starpkaru perioda izdevumiem. Pēteris Dambergs darbojies daudzās jomās – dzejojis un atdzejojis, tulkojis un vācis lībiešu folkloru, kopis un attīstījis rakstu valodu, bijis valodas teicējs zinātniekiem, piedalījies vārdnīcu sastādīšanā. Darbu literatūras jomā Pēteris Dambergs turpināja arī pēc Otrā pasaules kara, iesaistoties arī lībiešu dzejas antoloģijas manuskripta sastādīšanā 1980. gadu sākumā.

Lībiešu dzejas antoloģija iznāca tikai 1998. gadā ar nosaukumu Ma akūb sīnda vizzõ, tūrska! (Es viltīgāks par tevi, menca!) un kļuva par pirmo lībiešu dzejas apkopojumu. Tajā iekļauti lībiešu autoru darbi no 19. gadsimta vidus līdz mūsdienām. 2011. gadā antoloģija izdota arī Igaunijā. Par savdabīgiem antoloģijas turpinājumiem uzskatāms arī 2011. gadā iznākušais dažādu tautu dzejnieku lībiešu tematikai veltītu dzejoļu krājums Kui sūolõbõd līvlizt (Kā iznirst lībieši), kurā iekļauti mūsdienu lībiešu dzejnieku darbi un 2017. gadā iznākušais mūsdienu lībiešu dzejnieku kopkrājums Trilium (Triliums).

Lībiešu dzejas antoloģija “Es viltīgāks par tevi, menca!”. 1998.

Mūsdienās lībiešu valodā raksta trīs autori, no kuriem divi – Baiba Damberga (1957.) un Valts Ernštreits (1974.) raksta dzeju Kurzemes lībiešu izloksnē un trešais – Ķempju Kārlis (1963.) – Salacas lībiešu valodā. Ķempju Kārlim, kuru var uzskatīt par produktīvāko mūsdienu lībiešu dzejnieku, 2013. gadā iznāca veselas divas grāmatas – Salats joug kolm aģa (Salacas upes trīs krasti), kas kļuva par pirmo jebkad iznākušo grāmatu Salacas lībiešu valodā un – Toini sina (Cits tu ~ cita tu).

Lībiešu dzejas diena Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā: Baiba Damberga (no kreisās), Renāte Blumberga un Ulla Frasere.