Sākums / Vēsture

Gadsimtu laikā abos novados lībiešu skaits pastāvīgi samazinājās un notika valodas nomaiņas process. Vidzemē tas noslēdzās 19. gs. otrajā trešdaļā. Par pēdējo Vidzemes lībiešu valodas runātāju tiek uzskatīts Gusts Bisnieks, kurš miris 1868. gadā.

Kurzemē 18. gs. otrajā pusē un 19. gs. sākumā lībieši kā viendabīga etniska grupa dzīvoja vairs tikai no Ovīšiem līdz Ģipkai. 1859. gadā piekrastē risinājās notikumi, kurus mēdz saukt arī par lībiešu dumpi un kas vēl vairāk samazināja lībiešu skaitu. Dundagas muižai piederošo sētu nomnieki – lībiešu zvejnieki – atteicās pildīt pārmērīgi palielinātās klaušas un nodevas. Muiža uzteica māju nomas līgumus, tika apcietināti un citādi sodīti vairāki lībieši. Viņu skaitā bija arī Kolkas un Košraga skolotājs, Kolkas baznīcas ķesteris Nika Polmanis (Nikā Polmaņ, 1823–1903). No 77 zvejniekiem vecsaimniekiem 38 tika izlikti no mājām.

Lībiešu ģimene Svētciema Ķeguļu sētā, 1846.

Deviņpadsmitais gadsimts ir iezīmīgs ar to, ka sākās zinātniska lībiešu izpēte. Somu valodnieka Andresa Jūhana Šēgrēna (Anders Johan Sjögren, 1794–1855) pirmā lībiešu ekspedīcija notika 1846. gadā, bet otrā – 1952. gadā. Nozīmīgākie A. J. Šēgrēna teicēji bija Vaides lībieši Nika Polmanis un Andrejs Launics, kā arī Pizes lībieši Jānis Princis, vecākais, ar dēliem Jāni Princi un Pēteri Princi. Anderss Juhans Šēgrēns nepaspēja līdz galam sakārtot izdošanai materiālus lībiešu–vācu un vācu–lībiešu valodas vārdnīcai, lībiešu valodas paraugus un lībiešu valodas gramatiku. Tādēļ 1861. gadā to Pēterburgas Zinātņu akadēmijas uzdevumā paveica ievērojamais vācu un zviedru izcelsmes igauņu valodnieks Ferdinands Johans Vīdemanis (Ferdinand Johann Wiedemann; 1805–1887).

Somu valodnieks Andress Jūhans Šēgrēns.

Vēl pēc diviem gadiem – 1863. gadā – Londonā atsevišķos sējumos austrumlībiešu un rietumlībiešu izloksnē iznāca Mateja evaņģēlijs, kas, kā pagaidām zināms, ir laika ziņā pirmais iespieddarbs lībiešu valodā. Šo kā valodas paraugu izdoto grāmatu titullapās lasāms, ka pirmo variantu tulkojis N. Polmanis, bet otro – J. Princis, vecākais, ar dēliem Pēteri un Jāni. Par abu izdevumu redaktoru minēts F. J. Vīdemanis. 1880. gadā Pēterburgā izdots abu grāmatu apvienots variants, kas kļuva par pirmo izdevumu lībiešu valodā, kurš sasniedza pašus lībiešus.