Sākums / Vēsture

Pirmais pasaules karš, kas lībiešus uz vairākiem gadiem piespieda doties bēgļu gaitās uz Latvijas iekšzemes apgabaliem un pat Igauniju un Krieviju, paātrināja lībiešu skaita samazināšanos un lībiešu valodas asimilāciju. Šajā laikā lībieši apdzīvoja vairs tikai tos 12 Ziemeļkurzemes ciemus, kurus arī mūsdienās tradicionāli uzskata par lībiešu ciemiem.

Ģeogrāfiskā novietojuma un aktīvās saimnieciskās dzīves dēļ par nozīmīgāko sabiedriskās un kultūras dzīves centru izveidojās Mazirbe. Šeit darbojās baznīca, skola, pasts, ambulance ar ārstu un vecmāti, aptieka, vairāki veikali, tējnīca, frizētava, fotodarbnīca, tvaika dzirnavas, kokzāģētava, zivju sālītava un žāvētava, ķieģeļu ceplis un zvejnieku kooperatīvs “Zivs”. Pirmā pasaules kara laikā uzbūvētais šaursliežu dzelzceļš jeb mazbānītis (piški bōņ), kas nāca no Ventspils, Mazirbē pagriezās uz Dundagu un Stendi. 1920.–30. gados lībiešu ciemos darbojās septiņas pamatskolas – Melnsila, Kolkas, Saunaga, Mazirbes, Sīkraga, Lielirbes un Pizes. Līvu savienība panāca, ka visās skolās, izņemot Melnsilu, kopš 1923. gada rudens fakultatīvi mācīja lībiešu valodu.

Mazirbes dzelzceļa stacija. Atvadas no igauņu un somu visiem. Centrā kungs ar platmali – Lauri Ketunens. 1933.

Starpkaru periodā bija vērojams kultūras dzīves uzplaukums un bija salīdzinoši labvēlīgi apstākļi lībiešu valodas attīstībai. Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas arī sākās organizēta lībiešu sabiedriskā un kultūras dzīve, par kuru rūpējās 1923. gadā nodibinātā Līvu savienība, pieņemot igauņu un somu draugu padomus un finansiālo palīdzību.

Liīvu savienības priekšsēdis Didriķis Volganskis uzrunā lībiešu dziesmu svētku viesus un dalībniekus, 1934.

Būtiska kultūras dzīves sastāvdaļa bija kora dziedāšana. Pirmais Līvu savienības koris sāka darboties Sīkragā 1922. gada jūnijā vēl pirms organizācijas oficiālas nodibināšanas, un to vadīja Margarete Stalte (1902–1978). 1923. gada vasarā jau bija nodibināts koris arī Košragā. 1924. gada 24. jūnijā Mazirbē notika pirmie lībiešu dziesmu svētki, kuros dziedāja Sīkraga, Košraga un Kolkas kopkoris ar 62 dziedātājiem Kolkas skolotāja Kārļa Bernšteina (Kōrli Bernštein, 1881–1961) vadībā. 1925. gada martā Līvu savienības koris devās koncertbraucienā uz Igauniju. Kori darbojās arī Lūžņā un Lielirbē.

Lai stiprinātu lībiešu valodas pozīcijas, Igaunijas radu tautu aktīvisti izdeva piecas lībiešu lasāmgrāmatas (1921., 1922., 1923., 1924. un 1926), kā arī K. Staltes dzejoļu krājumu (1924). Pirmais somu radu tautu aktīvistu finansētais iespieddarbs lībiešu valodā bija K. Staltes sastādītā dziesmu burtnīciņa ar notīm (1929), bet 1933. gadā Somijā tika izdota M. Staltes sastādīto “Lībiešu dziesmu” otrā daļa. 1935. gadā ar Somiskuma savienības atbalstu tika izdota P. Damberga sastādītā lībiešu valodas lasāmgrāmata. Pārējās 1930. gados Somijā lībiešu valodā izdotās grāmatas bija garīga satura: M. Lutera “Mazais katķisms” (1936), Jaunās Derības pirmā daļa, kurā bija iekļauti evaņģēliji un apustuļu darbi (1937), pilns Jaunās Derības izdevums (1942), kā arī garīgo dziesmu krājums (1939). Latvijā vienīgās grāmatas lībiešu valodā starpkaru posmā izdeva 1932. gadā dibinātā Lībiešu draugu biedrība Latvijā. Tie bija biedrības sekretāra Laimona Rudzīša (1906–1973) sastādītie “Jūrmalnieku kalendāri” 1933. un 1934. gadam.

1931. gada Ziemassvētkos Jelgavā iznāca pirmais laikraksts lībiešu valodā – mēnešraksts „Līvli“ – ar Andreju Štāleru (Aņdrõks Štāler, 1866–1943) redaktora postenī. 1933. gada rudenī par redaktoru kļuva Kārlis Stalte un redakcija pārcēlās uz Mazirbi. Visu šo laiku mēnešraksta neoficiālais izdevējs un finanšu meklētājs bija Helsinku Akadēmiskais radu tautu klubs. Neņemot vērā finanšu un citas grūtības, mēnešraksts iznāca līdz pat 1939. gada augustam.

Laikraksts “Līvli”, 1934.

Ar Somijas Modinātājbiedrības atbalstu lībiešiem 1930. gados bija iespējams klausīties dievvārdus arī lībiešu valodā, kas nekad līdz tam nebija bijusi baznīcas valoda. Vairākas reizes gadā lībiešu ciemos ieradās biedrības algotais somu mācītājs Helle Kalervo Ervie (Erviö, 1906–1951), kurš lībiski noturēja dievkalpojumus, svētbrīžus, kristīja bērnus, izvadīja mirušos un pat organizēja iesvētības mācību un svētdienas skolu. 1931. gada janvārī Mazirbes baznīcā notika pirmais zināmais dievkalpojums lībiešu valodā. Kopš 1932. gada H. K. Ervie apmeklēja arī Ventspils lībiešus, un 1933. gada 12. novembrī viņš baznīcā noturēja pilsētas vēsturē pirmo zināmo dievkalpojumu lībiešu valodā. Rīgā pirmais svētbrīdis lībiešu valodā H. K. Ervies vadībā notika 1934. gada 9. februārī.

Lībiešu tautas nama atklāšana 1939. gada 6. augustā.